Kādā rudenīgā ziemas rītā nāca uzaicinājums uzvest teiku par Saldu. Laika nebija daudz, taču nedēļas laikā tapa neliels uzvedums par ganu un viņa cūkām. Te nu viņa ir!
Teika par Saldu
Luga
Darbojas: Gans, Kaimiņš, Burvis un Cūkas neierobežotā skaitā
Cūkas uznāk uz skatuves. Deja. Kad ierauga nākam ganu un aizbēg. Gans tās sasauc atpakaļ, pārskaita. Apsēžas, attin sviestmaizi... Atsaucoties uz cūku izsalkušajiem skatieniem, iedod cūkām ābolus. Visi laimīgi.
Nāk kaimiņš
Kaimiņš: Sveiks, Janka!
Gans: Sveiks, kaimiņ!
Kaimiņš: Kā klājas?
Gans: Nesūdzos! Es pat teiktu labi.
Kaimiņš: Pusdienlaiks? Ko tu tur ēd?
Gans: Sviestmaizi. Tu arī vēlies? Man ir vēl viena palikusi.
Kaimiņš: Oo, labprāt! Neatteikšos. Bet ar ko tā sviestmaize ir?
Gans: Tā ir ar desu.
Kaimiņš: Ar doktora desu?
Gans: Nē taču! Gans norada uz cūkām. Pašmāju meistardarbs!
Kaimiņš: Nē, paldies, man nemaz tā īsti negribas. Tu jau sen te cūkas gani?
Gans: Jā! Būs jau kāds laiciņš!
Kaimiņš: Nu un kā uzvedas? Apkārt neskraida? Man te blakus kalnam tas kartupeļu lauks, negribas, ka kāds izrakātu.
Gans: Nē, es rūpīgi uzmanu. Ja sāk skraidīt apkārt – man pilna soma ābolu.
Kaimiņš: Nu jā! Kaimiņš norāda uz kalnu. Bet šajā kalnā jau nav daudz ko ēst!
Gans: Kaut kāda zālīte jau ir ko pagauzt.
Kaimiņš: Ja nu vienīgi tavas cūkas atrod to nogrimušo pili, tur gan jābūt bagātībām.
Gans: Kādām bagātībām?
Kaimiņš: Vai tad nezini, kas šis par kalnu?
Gans: Nē, laikam, ka nezināšu gan.
Kaimiņš: Nu redzi, šeit agrāk atradās pils.
Gans: Nopietni!? Ko tu neteiksi?
Kaimiņš: Jā gan, pils esot bijusi liela, neieņemama. Bieziem mūriem.
Gans: Nu! Nu! Un kur tad tagad viņa ir? Laikam nemaz tik neieņemama nav bijusi, ko?
Kaimiņš: Stāsta, ka pilī esot dzīvojis kāds ļoti bagāts karalis ar saviem pavalstniekiem. Bet reiz kādu dienu garām pilij gājis noslēpumains kungs. Laikam burvis. Viņš prasījis šim karalim naktsmītnes, jo esot bijis tumšs un briesmīgs, nepatīkams laiks, tāpēc burvis gribēja atpūstie no garā ceļa. Bet kungs esot rupji atteicis, lai ejot citur naktsmājas diedelēt. Un burvis sadusmojās, un nolādēja pili.
Gans: Nu un kas notika?
Kaimiņš: Pils nogrima zem zemes, ar visiem pamatiem.
Gans: Un karalis?
Kaimiņš: Nogrima ar visu pili. Kopš tā laika arī pils nosaukumu neviens neatceras.
Gans: Nu ja! Tas gan viens briesmīgs stāsts. Būtu man lemts vismaz reizi to pili redzēt. Tur droši vien pilni pagrabi visādu gardumu.
Kaimiņš: Ja gan. Vai! Busu parak daudz aizrunajies!
Gans: Kas nu?
Kaimiņš: Pēcpusdienā jābrauc uz ciematu kurpes andelēt.
Gans: Nu labi! Abi paspiež rokas.
Kaimiņš: Nu tad laimīgi. Un pieskati, lai cūkas neiet manos kartupeļos!
Gans: Laimīgi!
Gans aizmieg, cūkas pa to laiku dejo.
Uz skatuves uznāk burvis, kurš rāda trikus ar cūkām. Visbeidzot tās aizmidzina, pamodina ganu un uzaicina viņu doties iekšā kalnā, kur burvis ganu cienā ar visādiem gardumiem. Kad gans paēdis, burvis viņu aizved atpakaļ un atkal aizmidzina.
Pamodina cūkas, kuras aizskrien ēst kaimiņa kartupeļus.
Kaimiņš: Janka! Janka, mosties! Kas Tavā vietā cūkas pieskatīs?
Gans: Es nemaz negulēju!
Kaimiņš: Ko tad tu darīji?
Gans Saldu ēdu, saldu dzēru, Saldus kalna galiņā.
Kaimiņš: Ā nu es atceros pils nosaukumu, kas reiz bija uz šī kalna. Tā bija Saldus pils. Un tagad pilsētiņu sauks par Saldu.
